Es uzskatu, ka valoda pārvalda mūsu domāšanu. Un katrs domāšanas veids ir kā tāds intelektuālās puses saglabāšanas veids, kaut gan parasti tam vajadzētu būt kā nosvērtam, tā arī visspēcīgam, (katra valoda, tātad katrs domāšanas veids, kur tas tiek šīs valodas pārvaldīts, ir vesela pasaule, evolūcija, tā ir visspēcīga tādā nozīmē, kur evolūcija ir ne tikai dabiska un iekšēji spēcīga, bet tai piemīt arī tendence ietekmēt citus domāšanas veidus).
Tas ir visuresošs tāpat kā Dievs. Un tomēr es uzskatu, ka valoda ir iztulkojama tikai tad, kad tās jēga, visupirms, tiek pārnesta citā valodā, precīzāk izskaidrojot, jaunu ideju intelektuāla ieviešana ir absolūti nepieciešama.
Tāpat kā vācu vārds – viens vienīgs vārds – kurš mani ir pārsteidzis jau vairākus gadus, stāsts (vāciski Märchen), kurš tiešā vārda nozīmē tiek tulkots kā pasakas. Bet es sāku saskatīt atšķirības, kad šo vārdu vēlos pārtulkot no vācu valodas uz portugāļu valodu.
Es teiktu, pasaka (vāciski “Märchen” un portugāliski “conto”), kur viens no šā portugāļu vārda tulkojumiem nozīmē “pasaka”, “stāsts”, tiek iedalīti divās dažādās kategorijās, kurās tiek atspoguļots tas kā tiek uztverti atšķirīgi literatūras veidi. Lai gan šeit kāds varētu arī pievienot “de fadas” (tulkojumā no prtugāļu valodas, pasakas), lai varētu iztulkot to pašu domu.
Kad mēs atsevišķi izjaucam vācu vārdu “Märchen” (tulkojumā no vācu valodas, pasaka), mēs redzam sakni “Mär” un piedēkli “-chen”. “Mär” ir pastāvējis jau kopš devītā gadsimta, kas precīzā tulkojumā nozīmēja “jaunumi”, “informācija”, “stāsts”, kamēr tajā pat laikā, piedēklis “-chen” ir pamazināmais vārds. Līdzīga sakarība ir novērojama arī situācijā, kur Kantonēzes vārds tiek savienots ar “古仔 (ku chai)”, kas nozīmē “antīkā pasaule” savienojumā ar pamazināmā vārda piedēkli “boy” (tulkojumā, mazie stāsti). Hakkas valodai ir līdzīgs sastāvs: “傳仔 (tchon-é)”, “antīkā pasaule+piedēklis “boy” vai “vesture+boy”, kas nozīmē “mazie stāsti”.
Pēc manas tipiskās un iemīļotās pļāpāšanas par etimoloģiju, seko mana iecienītākā tēma: Ķīniešu pasakas”. Ja es Vāciju sauktu par pasaku valsti (Märchenland, tulkojumā no vācu valodas), tad tas nebūtun ekādā ziņā pārspīlēts apgalvojums. Vācu valodā runājošajai pasaulei ir tendence savākt un pārveidot vācu tautas, eiropas tautas and arī pasaules tautu pasakas. Sākot no brāļiem Grimmiem līdz pat neesošajam Austrumvācu režīmam, pasakas ir bijusi svarīga daļa vāciski runājošajai kultūrai, un tai ir vieta katrā grāmatu veikalā Berlīnē, gan starp lietotām, gan starp jaunajām grāmatām.
Tām ir arī nozīmīga vieta arī manos grāmatu plauktos. Visbiežāk izmantotais vārds, ko ķīnieši mēdz piesavināties ir “Märchen” (tulkojumā no vācu valodas, pasaka) un, izskatās, tas ir kļuvis arī par aizņēmuma vārdu, kurš tika piesavināts no Japāņu izgudrojuma “童話” (tulkojumā, vārdi vai bērnu stāsti), vārds, kurš tiek izmantots visā austrumāzijā, izņemot Mongolijā. Nav jau nekāds brīnums, vācu vārds “Märchen” pats par sevi ir ieguvis izgudrojuma nozīmi, tāpat kā brāļu Grimmu bērnu pasakas (“Baśnie dla dzieci” tulkojumā no poļu valodas). Par cik tas tiek bieži pārtulkots dažādos Brazīlijas valodas veidos, “Contos Infantis” nozīmē to pašu ko poļu valodā “Baśnie dla dzieci”, tāpēc ir tikai saprotami, ka mēs vēl joprojām ļoti bieži tulkojam šo vārdu uz ķīniešu valodu, “bērnu pasakas”.
No ķīniešu pasaku kolekcijas man, protams, pieder arī ievērojamā vācu sinologa Franča Kūna (1884 – 1961) pasakas, Rainera Švarca (dz. 1940) pasakas, Riharda Vilhelma (1873 – 1961) pasakas, kā arī Makao “Fakti un Leģendas”, 2004. gada izdevuma Luīzes Gongazas Gomezas ķīniešu mandarīnu tulkojums, un vēl divi visdārgākie piederumi, t. i. manas dārgās skolotājas un līdzautores Marsijas Šmalcas (1973 – 2018) “50 fabulas par pasakaino Ķīnu” un “Ķīniešu pārdabiskās pasakas”.
Vilhelma “Ķīniešu pasakas” tika pārrakstītas angļu valodā kā “Chinese Fairy Tales” amerikāņu rakstnieka Frederika Hermaņa Martena (1874 – 1932) vadībā, un tā vēljoprojām ir plaši izplatīta visā pasaulē. Starp citu, pievēršoties mūsu dārgajiem portugāļu valodas iecienītājiem, kuri ir ieinteresēti visnozīmīgākajā ķīniešu klasiskajā literatūrā, Vilhelms šeit visnotaļ nav svešs vārds. Viņš ir uzrakstījis “Confucius and Confucianism”, “The Secret of the Golden Flower”, “Jidzjin – Pārmaiņu Grāmata” un “Daodedzin”.
Bet tie visi ir Vilhelma brazīļu tulkojumi no vācu valodas. Uzkrītoši lielā atšķirība starp vecāko darbojošo grāmatnīcu Lisbonā un Dusmana grāmatnīcu Berlīnē ir tā, ka šobrīd izskatās, ka nav mūsdienīgāka sinoloģista par Vilhelmu Berlīnē, lai gan tas ir tik bieži apspriežams (par cik visi viņa darbi tika uzrakstīti vairākas desmitgades atpakaļ, kas priekš tiem laikiem bija neparasti), Vilhelma tulkojumi vēl joprojām ir ļoti ievērojami daudzās Berlīnes grāmatnīcās, un arī visā pasaulē tie tiek uzskatīti kā milzīga autoritāte ķīniešu vēsturē.
Es neredzu jēgu salīdzināt Vilhelma un Ganzaga Gomeza darbus. Tomēr viņiem abiem bija kautkas kopīgs, viņi abi bija Eiropas spēku un Ķīnas koloniju sinoloģisti, kas bija ieintersēti ķīniešu folklorā (lai gan Gonagaza Gomezs bija jauktu asiņu portugāļis dzimis Makao). Kad es iedziļinos tajos milzīgajos vācu šveiciešu pasaku kolekcijās, tad es kārtējo reizi pārliecinos, ka tādi darbi kā “Pasakas no Makao” vai “Kantonēziešu pasakas”, kuras tika atjaunotas un izmeklētas starp Gonzaga Gomeza agrīnajiem darbiem, patiešām būtu ļoti iecienīti šeit Vācijā.
Viens no nozīmīgākajiem ķīniešu modernās literatūras rakstniekiem Lū Ksun (dz. 1881 – 1936, zināms arī kā Lū Hsuns, Lū Šins kā arī Lū Sins dažos portugāļu valodas tulkojumos) bijis arī tas, kurš palīdzējis pasakas ieviest attīstītajā Ķīnā kā vienu no daudzajiem modernās rietumu kultūras konceptiem. Vienā no saviem konceptiem ar nosaukumu “Suņi, Kaķi un Peles”, kuru iztulkojis ļoti pazīstamie ķīniešu un angļu tulki (kuri arī iztulkojis vairākus Lū darbus) Jangs Ksianjī (1915 – 2009) un Gladijs Jangs, min kādu vārds gùshì, (tiešajā tulkojumā nozīmē “stāsts”), kurš šeit tika iztulkots angļu valodā kā pasaka, tāpat kā berlīniešu sinoloģists Rainers Švarcs, kurš to vāciski iztulkoja kā “pasaka” (vāciski “Märchen”).
Es biju ļoti aizkustināts, kad izlasīju pirmās simts ķīniešu pasakas Vilhelma interpretācijā, “Sievietes vārdi atdala miesu un asinis” (vāciski Weiberworte Trennen Fleich und Bein). Tā ir mutiska pasaka no Shāndongas miestiņa, kuras morāle ir iemācīt mūs būt dāsniem. Es biju aizkustināts, jo, lai gan sižets šeit ir nedaudz savādāks kā mana tēva Kantonas versijā, tas tik un tā runā par to pašu principu.
Kā pastāvīgs portugāļu valodas apguvējs, es vēlos redzēt ne tikai Vilhelma “Ķīniešu pasakas” un “Suņi, kaķi un peles” profesora Marsijas tulkojumā uz portugāļu valodu, bet arī vairākus citus ķīniešu darbus, kuri vēl joprojām gaida savu kārtu tikt iztulkotiem uz brazīļu vai portugāļu valodu.
Portugāļu valodas tulkojums ir publicēts Makao portugāļu valodas avīzē “Makao tribīnes avīze” (portugāliski Jornal Tribuna de Macau”. Angļu valodas melnrasksts tika pielāgots šim latviešu valodas tulkojumam. No angļu valodas tulkojusi Santa Ignace.
Foto ©Clara Conceição.
Cheong Kin Man 
Leave a comment